Kā sākt dot papildu uzturu?

Kādā vecumā?

Papildu uzturu var sākt piedāvāt apmēram sešus mēnešus vecam zīdainim. To var darīt arī agrāk, bet ne pirms 17. dzīves nedēļas (četri mēneši). Dodot bērnam papildu uzturu pārāk agri, palielinās saslimšanas risks ar infekcijas slimībām un alerģiju. Bērnam cieta barība būtu jāsāk ēst vēlākais 26. dzīves nedēļā, pretējā gadījumā rodas noteiktu uzturvielu deficīts, kas pasliktina imūnsistēmas darbību. Bērniem ar noslieci uz alerģiju ieteicams piedāvāt tā saucamo tradicionālo papildu uzturu vienā laikā ar vienaudžiem. Pārmērīga nogaidīšana, sākot lietot cietu pārtiku, nepasargās bērnu no alerģijas.

Cietā pārtika vienādā vecumā jāsāk lietot gan mazuļiem, kas ēd mātes pienu, gan tiem, kas ēd piena maisījumu. Ja papildu uzturs tiek piedāvāts pārāk agri, no pārtikas iegūtā enerģija un uzturvielu daudzums var būt nepietiekams. Mazuļa pirmajā dzīves gadā piens nodrošina lielāko daļu no uztura saņemtās enerģijas. Ja papildu uzturu bērnam sāk dot tad, kad viņš ir vecāks par sešiem mēnešiem, bērnam var rasties ne tikai uzturvielu nepietiekamība, bet arī nepatika pret cietu pārtiku.

Saņemot cieto pārtiku, mazuļi, kas tiek baroti ar krūti, arvien mazāk sāk ēst mātes pienu. Pētījumi ir pierādījuši, ka mātes piens ietekmē mazuļa garšas prioritātes, bet turpmākā dzīvē liek izvēlēties veselīgu uzturu. Tā kā ar krūti baroti bērni ar mātes pienu iepazinuši arī mātes ēsto dažādo ēdienu garšu, bieži vien šādi mazuļi pie papildu uztura pierod daudz vieglāk.

 

Papildu uztura lietošanas uzsākšana

Papildu uzturs bērna attīstībai ir ļoti būtisks. To ēdot, mazulis iemācās atpazīt dažādas garšas un smaržas, kā arī iepazīst citādu ēdiena konsistenci. Ja bērna augšana un attīstība ir notikusi ātrāk nekā parasti, svara pieaugums, lai arī bērns ir vesels, nav pietiekams, vai, ēdot mātes pienu brīvā režīmā, mazulis pēc ēšanas ir manāmi izsalcis, viņam jāsāk dot papildu uzturs. Piedāvājot bērnam papildu uzturu, bērns jānovēro un jāsaprot viņa vēlmes, bet ēdienreizei jābūt mierīgai, jāēd bez steigas. Ja bērns atsakās no kāda ēdiena, ir vērts izmēģināt citas garšu vai ēdienu kombinācijas, lai atrastu viņam piemērotāko. Vienreiz atstumtu ēdienu ir vērts piedāvāt vēlreiz, pilnīgi iespējams, ka bērns to būs ar mieru apēst tikai kādā desmitajā reizē. Ja bērns ātri zaudē koncentrēšanās spējas, ēšanas laikā jāizvairās no aktivitātēm, kas novērš uzmanību. Vecākiem ieteicams sarunāties ar bērnu tā, lai visa uzmanība tiktu pievērsta viņam.

Sākumā mazulis var papildu uzturu ar mēli izstumt no mutes, jo viņam trūkst prasmju novirzīt ēdienu no mēles gala uz mēles aizmuguri un to norīt. Mammai jābūt pacietīgai ‒ ēdiens jādod regulāri un katru dienu. Ēdot jauna veida cieto pārtiku, bērns gūst jaunu pieredzi. Daži bērni iemācās ātrāk, citiem nepieciešams ilgāks laiks, bet drīz visi mazuļi kļūst par dzīvespriecīgiem cietās pārtikas ēdājiem.

Papildu uztura ēšana liek pamatu bērna attieksmei pret ēdienu un ēšanu ‒ bērns iemācās labus ēšanas paradumus un saprot, kas viņam garšo. Lai sekmētu bērna attīstību un mudinātu viņu ēst, jāpiedāvā vecumam atbilstīgs ēdiens ar pareizu konsistenci. Arī ēdināšanas veidam jābūt vecumam atbilstīgam. Šajā laikā arī vecāki var padomāt par saviem ēšanas paradumiem un, ja nepieciešams, tos pārvērtēt un uzlabot.

 

Kā barot?

Bērnam jābūt savam ēdamkrēslam, lai mazulis pie ēdamgalda varētu sekot, kā ēd pārējie ģimenes locekļi, kā arī apgūt jaunas prasmes. Bērnam jābūt saviem galda piederumiem ‒ bļodiņai vai šķīvītim, karotei. Lai veicinātu bērna interesi par ēšanu, bērnam var būt arī otra karote, ar kuru bērns mēģina ēst pats. Sākumā bērns neprot karoti mērķtiecīgi izmantot, bet ar laiku veidojas prasme ar karoti paņemt ēdienu un ielikt mutē. Tomēr mātei, barojot bērnu, ir būtiska loma, jo jāseko, vai ēdiens patiešām nonāktu mutē.

Papildu uzturs jādod, izmantojot karoti vai tasīti, bet nekad to nevajag dot no pudelītes. Papildu ēdināšana jāsāk ar šķidrākiem ēdieniem, kas sastāv tikai no vienas sastāvdaļas. Pieaugot bērnam un viņa ēšanas prasmēm, ēdiens var kļūt viengabalaināks ‒ no šķidras putriņas līdz ēdienam, kas ir saspaidīts ar dakšu, turklāt vēlams dažādot arī ēdienu izvēli. Ja piedāvātais ēdiens ir pārāk viengabalains, bērns nespēj to viegli norīt, tāpēc var rasties nepatīkamas sajūtas un mazulis var turpmāk atteikties no ēdiena. Gadu vecs bērns var ēst to pašu, ko pārējā ģimene, bet jāseko, lai ēdienam būtu pietiekama enerģētiskā vērtība, kā arī jāuzmanās no lieliem ēdiena gabaliem, kas netīšām var nonākt elpceļos.

 

Ar ko sākt?

Kā pirmo papildu uzturu var piedāvāt dārzeņus ar maigu garšu, piemēram, kartupeli, ķirbi, kabaci, kā arī rīsu, prosas, griķu vai auzu putru. Kā pirmo papildu uzturu nevajadzētu piedāvāt saldus dārzeņus, jo mazulis vēlāk var atteikties to ēst.

Papildu ēdināšanu sāk ar vienu tējkaroti biezeņa. Ja bērns neizrāda nepatiku, nākamajā dienā būtu jāpiedāvā jau pāris karotes un tā jāturpina, kamēr ēdiena apjoms sasniedz 4‒5 tējkarotes. Ja pirmajā reizē bērns ēdienu nenorij, nākamajā reizē to var dot vēlreiz.

Ja apmēram nedēļu bērns ir ēdis vienu dārzeni, nākamajā nedēļā var piedāvāt ēdienu no diviem dārzeņiem, bet turpmāk ‒ no vairākiem dārzeņiem gatavotu ēdienu.

Kā pirmo papildu uzturu var piedāvāt šķidru putru jeb tumi. Šādu putru var viegli uzvārīt no samaltām vai sasmalcinātām pārslām. Putrā nedrīkst būt atsevišķi gabaliņi, ja vajadzīgs, uzvārīto tumi var padarīt viendabīgāku ar rokas mikseri. Vispirms putru vēlams vārīt ar ūdeni un, tāpat kā dārzeņu biezeni, sākumā ieteicams piedāvāt nedaudz. Ja mazulis ir ēdis piena maisījumu, lai garša būtu pazīstama, to var nedaudz pievienot putrai. Nedrīkst aizmirst, ka piena maisījums nav domāts vārīšanai, tādēļ tas jāpievieno ēdienam gatavošanas beigās. Ja bērns ir pieradis ēst putru, viņam pēc sešiem mēnešiem var pagatavot daudzgraudu putru, pievienojot govs pienu, bet ēdiena enerģētiskās vērtības uzlabošanai ‒ arī taukvielas (pārtikas eļļu vai sviestu).